9.Kā Augustīns nonāk pie secinājuma, ka laiku mēra dvēselē? Vai jūs piekrītat šim Augustīna apgalvojumam?
Šajā gadījumā Augustīns iziet no pieņēmuma par to, ka, ja mēs varam noteikt posmu starp vietu, no kuras ķermenis vai tā daļa kustas, līdz vietai, uz kuru tas kustas, mēs varam noteikt, cik ilgu laiku ķermenis vai tā daļa kustējusies no vienas vietas līdz otrai. Un, tā kā ķermeņa kustība ir kaut kas viens, bet tas, ar ko mēs mērām šīs kustības ilgumu, kaut kas cits, tad kas gan nesaprastu, kurš no tiem drīzāk saucams par laiku. Šeit arī jāņem vērā, ka Augustīnam liekas, ka laiks nav nekas cits kā izstieptība, bet kāda lieta ir izstieptība, to viņš nezin. Šķiet, ka dvēsele, pēc Augustīna domām, ir sava veida katalizators, jo, kā viņš raksta, tad viņš mēra kaut ko, kas paliek iespiedies viņa atmiņā.
10. Vai no Augustīna sacītā varētu secināt, ka laiks pats par sevi nemaz nepastāv?
Tā laikam gluži nevar teikt, ka no Augustīna var secināt, ka laiks pats par sevi nemaz nepastāv. Jo tas, ko var mērīt, pastāv. Proti, Augustīns saka, ka laiku mēra dvēselē un tajā tas vienmēr ir pagātnes tagadne, tagadnes tagadne un nākotnes tagadne. Pagātnes tagadne ir atmiņa, tagadnes tagadne ir vērojums, nākotnes tagadne ir gaidīšana. Laiks ir cilvēkam, laiks nav Dievam, bet Dievs zin par laiku, viņš ir to radījis. Laiks nav raksturojams esamības vai izplatības kategorijās, laiks drīzāk ir kaut kas, kas var piemist.
…
