-
Platons "Valsts"
Platona kritiķi jaunajos laikos priekšroku devuši uzskatiem, ko izstrādājuši antīkās pasaules atomisti – Demokrīts, Epikūrs, un Lukrēcijs Kārs. Mūsdienu zinātne augstu vērtē ikviena ievērojama filozofa ieguldījumu cilvēces kultūrā. Platona mācība kopumā ir liels veikums, attīstot filozofiju, kaut gan daži viņu uzskati ir vienpusīgi. Dialogā „Valsts” tāpat kā vairākos citos Platona darbos, samērā reljefi jaušams, ka filozofa doma aizsteigusies priekšā sava laika valodas attīstības līmenim. Savukārt, jāpiebilst, ka filozofs pamanījis cilvēkā ļoti smalkas ētiska vai psiholoģiska rakstura nianses, detalizēti pievērsies dažādu sabiedrisku procesu norises savdabībai. Autors daudz laika un uzmanības ir veltījis ne tikai dialoga galvenajam sižetam, bet arī atzarojumiem no tā.
Tipiskākie savu uzskatu oriģinalitātes sludinātāji tajā laikā bija sofisti, bet viņu patvaļa domas Platonā izraisīja tikai nicinājumu. Taču izeju viņš saskatīja nevis izglītības izplatīšanā, kas mazinātu sofistu iespējas ļaunprātīgi izmantot savu zināšanu pārākumu, bet gan individualitātes jaunā pakļaušanā, tiesa gan, nevis ģimenes, bet gan valsts stingrai aizbildniecībai un kontrolei. …
Platona darbs „Valsts” ir ļoti pazīstams pasaules literatūrā, kur Platons tiecas gara acīm izlauzties cauri barjerai, kuru cilvēku priekšā veido mainīgas lietas un cilvēka iedibinātās attiecības, vēlmes un ilūzijas, maldi un iekāres. Viņa skatienam paveras fantastiska, žilbinoša pasaule – tīro formu, ideju pasaule. Platona dialoga dalībnieki risina problēmas, kas viņiem ir jaunas, dod cits citam trāpīgas atbildes, kas nebūtu iespējams bez rūpīgām pārdomām, izvirza arvien jaunus argumentus un pretargumentus. Problēmu ziņā tik bagātu sacerējumu arī izcili apdāvināts un pieredzējis autors varēja izveidot tikai vairāku gadu, varbūt pat gadu desmitu laikā. Platona dialogā visas tēmas lielākā vai mazākā mērā grupētas ap vienu sižetu, kur iztirzāti ļoti daudzi indivīda, sabiedrības un valsts dzīves jautājumi. Autora dialogs „Valsts” sevī ietver desmit grāmatas, kur saskaņā ar sižetu noris cienījamā sirmgalvja Kefala mājās. Filozofi šajā laikā sāka interesēties ne tikai par izziņas un it īpaši domāšanas procesa rezultātiem, bet arī par paša šā procesa norisi, par iespējamām novirzēm un kļūdām izziņas gaitā, par sakarībām starp cilvēka teorētiskajiem secinājumiem un praktisko rīcību jeb rīcības motivāciju. Platons uzskata, ka filozofija nodarbojās ar esamību, taču nebūt viss, kas mums rādās ir esamība. Lielākoties mums rādās šķietamība. Šķietamība ir starp stāvoklis starp neesamību un pilnvērtīgu esamību. Cilvēki novērtē labus un ļaunus darbus, taču labā būtību nesaskata. Tāpēc bieži sanāk tā, ka vienreiz par labu tiek uzskatīta viena veida rīcība, otrreiz – cita. Cilvēkiem trūkst stingru un noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas – nebūtisks. Līdz ar to viņiem trūkst filozofiska skatījuma, viņi apmaldās šķietamību pasaulē, uzskatot to par būtisku. Viņš piekrīt tiem, kas materiālās lietas uzskata par mainīgām, nestabilām un zūdīgām, bet nesamierinās savukārt ar subjektīvistiskiem, realatīvistiskiem vai agnostiskiem secinājumiem. Šis nepārejošais un paliekošais esot jāmeklē nevis jutekliski tverajamās lietās, bet gan vispārīgajos jēdzienos – idejās, kas, pēc viņu domām, veidojot citu, augstāku un
