Tāds arī rodas iespaida darbu izlasot – it kā rakstnieks rakstījis virsū jau esošam tekstam, tādā veidā panākdams divējādību, kur no vienas puses varam uztver pasaku, kura latviešu kultūrā pastāv jau sen, un teksts, kurš radies virs tā, sava veida laikmeta uzslāņojums. Šis uzslāņojuma esamība nosaka arī to, ka visā darbā ciešā mijiedarbībā pastāv mītiskais, aizlaiku, pasaku laiks un reālitāte. Un šādā aspektā aplūkojot Turbada darba žanrisko norādi, manuprāt, nav pamata runāt par to, ka šo tekstu nevar saukt par pasaku, jo arī tradicionālās pasakās šo divu pasauļu eksistēšanā nav stingru robežu. Tā ir transformēt mūsdienu pasaka.
Turbada pasaka „ Ķēves dēls Kurbads”, manuprāt, pieder pie tās latviešu literatūras daļas, ko mēdz dēvēt par postmodernismu. Sākot jau ar paša darba pamatuzstādījumu – parodija, ironisks skatījums uz latviešu folklorā pastāvošu varoni un viņa varoņdarbiem. Spēle, jo autors parodē ne tikai viņu, bet arī citus tēlus, kuri mūsu kultūrā ieņem savu nozīmīgu vietu. Manuprāt, Turbada Kurbads savā izteiksmē ir līdzvērtīgs Jura Rozīša „ Kuņas dēlam”, kur autors mākslinieciski augstvērtīgi rotaļājas ar latviešu kultūras mantojumu un latvietības jēdzienu.
…
