Politiskie režīmi, to tipi, transformēšanās tendences un veidi

1. Demokrātiskie režīmi, to darbības pamatprincipi un vēsturiskā attīstība.
Demokrātiskos režīmus var iedalīt:
• liberālā demokrātija, ko uzskata par mēģinājumu savienot liberālisma un demokrātijas pamatvērtības. Liberālisms priekšplānā izvirza indivīda brīvību un autonomiju, brīvību no valsts un sabiedrības iejaukšanās „personiskajā” telpā un īpaši akcentē indivīda iniciatīvu un atbildību. Liberālisms uzstājas pret egalitārajām (uz nolīdzināšanu vērstajām) tieksmēm sabiedrības sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, pret valsts lomas absolutizāciju (etātismu) sabiedrisko un it īpaši ekonomisko procesu regulācijā. Demokrātija aizstāv principu, ka politikā jāiesaista plaši iedzīvotāju slāņi, tātad nepieciešana reāla politiskā vienlīdzība, kas ir demokrātijas centrālā vērtība. Tas savukārt sabiedrībā mazinātu sociālo diferencētību un tuvinātu to sociālajam taisnīgumam. Šajā orientācijā dominē „sociāli atbildīgas valsts modelis”, kas prasa valsts pārdalītājfunkciju pastiprināšanu.
• elitārā demokrātija akcentē, ka politika ir profesionāla darbības sfēra un ir jāvalda augsti kompetentiem ekspertiem. Ierindas pilsoņu galvenais uzdevums ir katrās vēlēšanās atlasīt šos kompetentos līderus, vēlēšanu starplaikos reālo politiku atstājot profesionāļu rokās. Tādējādi demokrātija tiek reducēta uz līderu atlases metodi.
• organizētā demokrātija, kas ir saistīta ar mūsu kaimiņu- Skandināvijas valstu- pieredzi, akcentē valsts aktīvo lomu sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, stimulējot tādu politiskās organizācijas attīstības formu attīstību, kas aptver ļoti plašus iedzīvotāju slāņus. Pamatā tas ir saistīts ar tā saukto „triju pušu tirgošanos” par galvenajiem sabiedrības dzīves jautājumiem. Šeit organizētā veidā tiek sniegta vienošanās starp algotajiem darba ņēmējiem, darba devējiem jeb uzņēmēju organizācijām un valsts institūcijām.
• tiešās demokrātijas idejas ir saistītas ar dažādiem kreisi radikāliem grupējumiem, un drīzāk šeit ir runa tikai par lozungiem un teorētiskajām konstrukcijām.

Plaši pieņemtas ir amerikāņu zinātnieka Roberta Dāla septiņas demokrātijas pamatpazīmes:
• valdības darbību pārrauga tautas vēlētas amatpersonas;
• brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanas;
• vēlēšanu tiesības gandrīz visiem pieaugušajiem sabiedrības locekļiem;
• vārda brīvība;
• ar likumu aizsargāta iespēja iegūt alternatīvu informāciju;
• tiesības un reālas iespējas veidot dažādas organizācijas, arī politiskās organizācijas un interešu grupas.

Antīkā demokrātija (tautas vara), tāpat kā brīvība Grieķijā, visiem cilvēkiem nebija pieejama. Tā neattiecās uz vergiem. Antīkā demokrātija bija tieša.
…