Šī eseja ir par Latviju pēckara gados, kad latviešu tautai nācās atgūt savu tēvzemi. Latvieši bija atguvuši neatkarību, zeme bija brīva, bet praktiski tā viņiem nepiederēja, tādēļ Satversmes sapulce 1920. gada 16. Septembrī pieņēma agrārās reformas likumu, nodibinot valsts zemes fondu. Esejā izmantoti konkrēti skaitļi, kas atspoguļo dažādus faktus par stāvokli saimniecībās, muižās, par saimniecības uzplaukumu, par valsts saimniecisko stāvokli.
Agrārā reforma pilnīgi noteikti ir viens no lielākajiem mūsu ieguvumiem, jo pateicoties tam mēs varam šodien dzīvot šeit savā Latvijā un nebūt kāda pakļautībā, jo vairums latviešu krievu laikos bija bezzemnieki savā pašu tēvzemē, muižu un saimnieku kalpi. Vidzemē un Latgalē, pirms Latvijas valsts dibināšanas, zemniekiem piederēja tikai divas piektdaļas zemes, Kurzemē nepilna trešdaļa, un tikai Zemgalē nepilna puse no visas kopplatības.…
