Neverbālā komunikācija(lat. verbalis –vārdisks;communico – padarīt kopēju, saistīt ) – sazināšanās bez vārdiem, izmantojot tādus līdzekļus kā mīmiku, acu skatiens, žesti, poza, balss intonācija, pauzes, fiziskā distance, izvietojums telpā, apģērbs u. c. Neverbālā komunikācija parasti noris neapzināti. [ 6;71 ]
Tā arī ir sazināšanās bez vārdiem sniedzot informāciju par cilvēka iekšējo pārdzīvojumu – viņa emocionālo stāvokli.[1;117] Neverbālā saskarsme ir senāka nekā verbālā, tāpēc cilvēku savstarpējās attiecībās tai ir nozīmīga vieta.[3;40]
A. Pīzs savā grāmatā Ķermeņa valodu raksta, ka saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu, kas viņam ir : ar savu personību ( domām, vēlmēm, jūtām) un ar savu ķermeni, balss aparātu. Cilvēks kontaktējas ar partneri ne tikai verbāli, bet arī neverbāli. Alberts Merabians ir atklājis, ka jebkurš ziņojums sastāv no 7 procentiem vārdiskās informācijas (tikai vārdi), 38 procentiem vokālās (balss, skaņas, intonācijas un citas skaņas) un 55 procentiem bezvārdu informācijas. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, un tāpēc tā ir patiesāka, atklātāka. [5;5–12]
Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu. Ja mēs gribam pilnībā saprast partneri, viņa patiesos nolūkus un emocijas – ja paši vēlamies būt pareizi saprasti, mums jāseko neverbālās komunikācijas izpausmēm un tās saistībai ar vārdiski pateikto.…
