Vairums no mūsdienu dzejniekiem Krili dēvē par „vienu no latviešu dzejas tīradņiem” neparastās saviļņošanas un poētiskās valodas dēļ. Spēja izteikt dzejiskās formās savas impresijas un iespaidus, proti, radīt poētisko tekstu nav viegls darbs. Taču Krilei tas izdevās „viegli” – dzejoļu dzejniecei bija daudz un viņa ar tiem neskopojās. Viņa nemēdz uzrakstīto labot – tā vietā labprātāk dzejniece rakstīja jaunus dzejoļus. Tā varētu šķist kā vēlme sevi izrakstīt tekstā. Un iespējams tā arī bija. Vērtējot Kriles dzejas poētisko bagātību – metaforas, metonīmijas, salīdzinājumus, epitetus utt. – nākas secināt, ka to ir daudz, daudz vairāk kā iespējams vairums citu Kriles laika dzejnieku darbos. Piemēram, to var ilustrēt šis fragments:
Īsts ir vienīgi mirklis, negaidi vairāk par to,
Mūžība paslēpjas tumsā no tā, kam šī mirkļa nav,
Atkal aiz loga, un gadsimti puteņo
Uz dzīvības koka zaļā, un pasaule negatava, -
Vai es esmu Dievs vai tu, lai radītu no nekā?
Šīs rindiņas veido un izsaka jautājumu. Tas ir jautājums, bez skaidra adresāta, „es” var iemiesot gan lirisko varoni – lasītāju, gan pašu dzejnieku. Krile šeit vaicā pēc tā, kas kalpo par pamatu, kas ir cēlonis spējai radīt – tā ir dzīve mirklim, iekš kā smelties spēkus radīšanai. Un tomēr ne vienkārši.
…
