-
Darbinieku vajadzības un motivēšana
Savā darba pieredzes laikā varu salīdzināt vairākas darba vietas. Esmu pastrādājusi gan veikalos par pārdevēju, gan tirdzniecības jomā kā tirdzniecības pārstāve. Šajās darba vietās nebiju motivēta ilgstoši strādāt, no vadības puses nebija nekādu atzinību, nekādu atsauksmju, pat atalgojums nebija tā vērts, lai turpinātu darbību. Mazliet savādāk bija uzņēmumā, kurā strādāju kā tirdzniecības pārstāve, jo šajā gadījumā atalgojums bija atkarīgs no pašas veikuma un attieksmes pret darbu. Darbs kā tāds bija interesants, tikai trūka motivācijas, lai darbotos tālāk tikai viena iemesla dēļ – nebija izstrādāta pareiza darbības koncepcija, lai es kā darbinieks spētu sasniegt gan savus uzstādītos mērķus, gan uzņēmuma mērķus. Pat pēc ieteikumiem, netika domāts par koncepcijas pārskatīšanu, viņus neinteresēja zemāka slāņa darbinieku ieteikumi. Taču vienīgi un tikai mēs – pārstāvji varējām praktiski izbaudīt šķēršļus ar kuriem nebija iespējams cīnīties. Tātad, lūk, vēl kāds piemērs, ko varētu saukt par vienu no svarīgiem faktoriem – motivācija – darbinieka ( zemāka slāņa, praktiski darbojošos ) ieteikumu uzklausīšana un kopīga izvērtēšana.
Ilgu laiku strādāju uzņēmumos, kas saistīti ar tūrisma nozari, arī pamatizglītība ir tūrisma uzņēmuma vadītāja. Esmu ar šo nozari saistīta ne tikai praktiski, bet arī dvēseliski – ļoti interesanti, varētu pat teikt, ka šeit darbs apvienojas ar sirdslietu. Darbs bija privātuzņēmumos. …
Apskats veidots 2008. gadā, bet noder salīdzināšanai kā pirmskrīzes periods. Ar vārdu motivācija parasti apzīmē cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kuri mudina viņu darboties. Ar motivāciju ir cieši saistīti tādi jēdzieni kā “vajadzības”, “dziņas”, un “tieksmes”. Taču šos vārdus mēs varam apvienot vienā vārdā – “vajadzība”. Motivēšana – savas nostājas vai rīcības izskaidrošana vai pamatošana sev un savai grupai ar pieņemamiem iemesliem. Man kā darbiniekam pievilcīgākā liekas Vruma teorija, kaut gan visas šīs motivācijas teorijas darbojas samērā līdzīgi. Mūsdienās daudzos uzņēmumos nepastāv nekādas motivēšanas sistēmas, kur nu vēl kaut kādas īpašas teorijas. Šeit neiet runa par lieliem uzņēmumiem, bet gan par mazajiem uzņēmumiem, kuri darbojas lauku teritorijās, tur pastāv “teorija” – vajag darbu, strādā un nečīksti, nevajag, ej prom, meklēsim citu darbinieku. Kur nu vēl runāt par attiecīgu atalgojumu? Taču esmu novērojusi, ka cilvēki paliek arvien izglītotāki, sākuši saprast, ka nedrīkst sevi tik zemu novērtēt dažu latu dēļ. Viņi vēlas, lai darba devējs ņemtu vērā arī viņu intereses (protams, ne pārspīlēti), vēlas, lai atalgojums būtu atbilstošs ieguldītajam darbam.