Kad kļuva jau pavisam slikti, viņš uzrakstīja testamentu, kur visu savu mantu novēl Artūram un lūdz, lai Artūrs atvestu uz Igauniju urnu ar pelniem un izkaisa tos dzimtenē. Velāk Artūrs, pašam negribot, kļūst par diezgan intīmas ainas liecinieku, kur Vainraits pazemojas savas mīļākās priekšā, un tiek atlaists. „Mīļo Juhan, mēs nu braucam. Kas to zina, varbūt tuvāk dzimtajai pusei. Tuvāk Domkalnam, tavai īstajai atdusas vietai. Tev ir Domkalns. Bet kur gan lai palieku es? Kam man novēlēt savus pelnus, kad būs pienākusi ejamā stunda”? Vilciens klibodams ripo pa sliedēm...
Mums apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri jūtas vientuļi un sveši, bet mēs tādus pat nepamanām. Katrs soļo pa pasauli ar savām problēmām un likstām. Cilvēkam tomer svarīgaka ir pašsajūta, dvēseles noskaņa, nevis naudas esamība. Vislabāk mēs jūtamies, kad apkārt katra peļķe un krūms šķiet brīnumaini skaisti un kad apkārt mīloši un gādīgi cilvēki. Nekur nav tik labi, kā mājās...
…
