Cilvēka esamība ir valodiska. Visu jauno mēs mēģinam izteikt vārdiski, un ja kaut ko nespējam pasacīt, iespējams, ka nemaz to nesaprotam. Mākslinieks, piemēram, gleznotājs, runā ar krāsu un formu attēlojumu. Un savu saprašanu par kaut ko mēs varam ielikt savā darbā. Attēlojot, mēs varam atdzīvināt kādas lietas. Kādas, ko mūsu prāts „ierauga” viņu starojumā, kuras mēs uztveram tā kā mums to vajag.
Domājot par mūsdienu mākslu un dzīvi, vai mēs savā klātesamībā vēsturiski atrodamies pie sākotnes, mēs noteikti varam teikt, ka ceram, ka jā. Zināt mēs to droši nevaram, jo mēs paši vēl neesam vēsture. Bet skatoties no tā aspekta, ka mūsu prāta spējas ir neizmērāmas, mēs varētu tiekties uz šo vēsturiskā veidošanu mākslā, visās nozīmēs, uz patiesības atklāšanu. Jo patiesība, kā intelekta un lietas saskaņa ir rezultāts, kas izgaismojusies mūsu prātā. Arī savā radošajā darbībā, izvērtējot šodienu, vēsturi, manī ir tā doma, kurā virzienā ir tā man nepieciešamā patiesība. Tas, ko es gribu parādīt. Lasot Heidegeru, es par to dziļāk aizdomājos, un sapratu, ka ir lietas, kuras man gribās „iznest saulītē”, bet tas ir tāds mūsdienām pilnīgi izrietošs virziens, kurš cilvēci noved pie jaunas nepieciešamības, jaunas dzīves, patiesības. Ne tikai mākslā, bet dzīvē vispār.
…
