Raiņa dzejas tematiskais un problemātiskais loks ir milzum plašs. Tas ietver ne tikai cilvēka individuālo dzīvi ar visbagātāko izjūtu, pārdzīvojumu un atdziņu gammu no agras bērnības līdz sirmam, gudram vecumam, bet vel jo vairāk šķiras, tautu, cilvēci, tās likteņus un attīstību. Raiņa liriskais varonis (dzejas cilvēks), izgājis cauri trimdinieka tālo noskaņu laikam, kļūst par pamatšķiras cīnītāju 1905. gada revolūcijā. Tieši šis revolūcijas tiešās attainošanas posms paceļ Raini pašā mūsu dzejas virsotnē un ir arī visvairāk pētīts, apcerēts un mācīts skolās. Daudz mazāka pētnieciska un apceroša vērība pievērsta tai Šveices posma dzejas daļai, kas vairs neskar pagājušo lielo cīņu laiku. Taču tieši šai posmā Rainis visintensīvāk meklē un pētī tālākos personības un sabiedrības attīstības ceļus, ko lielā mērā nosaka pagātnes mantojums un apzinātā atbildība ne tikai par pamatšķiru, bet arī par savu tautu un tālak – visu cilvēci. Ceļš uz to ir grūts, tas ir ceļs, kas atspoguļots tēlos, dialektiskās pārdomās, meklējumos un jauniegūtās atziņās. Tā vien vedas domāt, ka jau pirms 70 gadiem Raiņa izteiktās atziņas, pat it kā pareģojums, tieši attiecas uz mūsdienu aktuālajām visas cilvēces tālakās attīstības problēmām.
Raiņa filozofiskā dzeja pirmo plašāko izpausmi gūst jau krājumā « Gals un sākums» (1912), kas tieši veltīts pamatšķirai. …
