Agrārā, jeb zemes jautājuma risināšana bija viens no būtiskākajiem notikumiem pēc 1.p.k.- Latvijas pēckara periodā. Tas bija arī viens no valsts stabilitātes priekšnosacījumiem. Ne velti, atklājot debates par agrārreformas likuma projektu, deputāts M. Gailītis teica: „Ceļa jūtīs mēs šodien redzam Latvijas valsti, jo šodien mēs stājamies pie Latvijas agrārreformas likuma apspriešanas un pieņemšanas – tā likuma, kurš noteiks un izšķirs jautājumu – būt vai nebūt Latvijas valstij.”Taču kā jebkurai darbībai tai bija savas pozitīvās un negatīvās iezīmes.
20. gs sākumā Latvijā bija ap 300 tūkstošu muižu. 60% zemes piederēja muižniekiem (Vācu muižniekiem, Latgalē arī bijušo poļu muižnieku dzimtām), 30% veczemniekiem, bet tikai 10% valstij. Zeme nepiederēja latviešiem, to apstrādāja svešas rokas, tādēļ K. Ulmanis paziņo, ka „Zeme ir jāņem atpakaļ”. Viena no būtiskākajām pozitīvajām iezīmēm agrārās reformas rezultātā bija tāda, ka bezzemnieki beidzot paši varēja apstrādāt savu zemi, kas veicināja intensīvāku zemes izmantošanu. Tolaik lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju bija bezzemnieki. Šī iedzīvotāju daļa savu nākotni, galvenokārt, saistīja ar lauksaimniecību, tādēļ cīņa par zemi bija īpaši sīva. Tika izveidots valsts zemes fonds, kurā ieskaitīja atņemtās bijušās muižas zemes tā kopējā platība bija 3396815 ha. Bijušajiem muižu īpašniekiem, ja tie nebija cīnījušies pret Latvijas valsti, atstāja muižas centru un 50 ha zemes, vai arī atņēma visu. Par atņemto zemi muižnieki atlīdzību nesaņēma. Puse no valsts zemes fonda tika sadalīta starp vairāk kā 144 tūkst. bezzemnieku un sīkzemnieku.…
