Ceļojot pa Vakareiropu, bieži augsta kalna galā var redzēt vecas bruņinieku pilis, kas tūdaļ atsauc atmiņā viduslaiku romantikā tērpto bruņinieku dzīvi. Arī mūsu pašu zemē ir daudz tādu piļu vai pilsdrupu, piemēram, Koknese, Siguldā, Ēdolē, Ventspilī, Rīgā un citur.
Celdami pilis augstās, mežonīgās, grūti pieejamās vietās, bruņinieki nebūt nedomāja par daiļumu. Pirmajā vietā bija drošība. Viduslaikos valdīja pārliecība, ka taisnība panākama vienīgi ar ieročiem. Dzīve bija ļoti nedroša, un tāpēc katram, kam kaut kas piederēja, bija jāsargā savs īpašums no ienaidnieku un laupītāju uzbrukumiem. Pilsoņi nostiprināja savas pilsētas, zemeskungi cēla pilis, lai sargātu robežas un svarīgākos kara un tirdzniecības ceļus, Un visi būvēja stipras mājas, kur dzīvot un glabāt savu mantu. Arī sīkie muižnieki centās nostiprināt savas dzīves vietas, lai aizsargātu ģimeni, sevi pašu un mantu no ienaidniekiem. Pils bija nocietināta dzīves vieta, kurā cilvēki ar savu īpašumu varēja rast paslēptuvi briesmu brīdī.
Ceļot pili, vispirms bija jāsameklē izdevīga vieta – tāda, kur daba pati garantē zināmu drošību un kur celtniecības mākslai vajag tikai palīdzēt dabai. Vislabākās bija vietas, kuras daba pasargā no trim pusēm un kur celtniekiem vajadzēja nostiprināt tikai vienu pusi.…
