Mēs esam individuālisti, katrs ieraujamies sevī, sevi izpaužam kā mākam. Aizveram acis un domājam, par savu dzīvi, par to kā ir citiem, par to kā varētu būt, bieži šādas domas arī rodas tad kad esam kaut ko izlasījuši. Lasot Blaumaņa darbus un ne tikai, galvā raisās dažādas domas- skumjas, kāpēc gan nevarētu visiem būt vienādi sadalīts viss, prieks, jo tomēr kādam arī paveicas labāk, taču galamērķis mums ir viens...Epiteti, domu lidojumi, tēlainība...Tie padara darbu dzīvu. Tie ļauj saprast domu un uztvert to citādāk un neikdienišķāk, kaut arī patiesībā tas nav nekas īpašs. Mēs esam īpaši un to jau arī Blaumanis parāda. Darbos ir mūsu dzīves, mūsu liktenis. Iedomāts vai nē. Ceļš nevar sākties kaut kur nekurienē un iznākt debesīs, tam kaut kur arī ir jāiet, un tas iet- caur pasauli, vākdams likteņus. Jo “Laimes klēpi” parādās tas, ka var mīlēt savu dzīvi un kā to var apraut uz mūžiem, liekot ciets citiem, bet dzīve nekad nebūs bez ciešanām.
Lai arī kāds būtu mūsu liktenis, mēs būsim pasaulē, piedzīvosim dzīvi, izdzīvosim varbūt ne kā Blaumaņa darbos aprakstītie varoņi, bet piedzīvosim citādo. …
