Gramatikā juridiskajai valodai ļoti tipiska ir vārddarināšanas klišeju izmantošana, piemēram, izmantojot priedēkļus. Tādējādi rodas tādi vārdi kā „nepārtikas produkti”, „nepilsoņi”, „nereti”, kuru vietā arīdzan būtu iespējams izmantot citus vārdus ar tādu pašu un pat precīzāku nozīmi. Vēl plaši sastopama ir izvairīšanās no pirmās personas un teikumu veidošana galvenokārt tikai ciešamajā kārtā. Tas manāmi ierobežo izteikšanās daudzveidību, jo, gluži tāpat kā ar vārddarināšanas klišejām, teikumi tiek veidoti pēc viena parauga. Ļoti izteikti tiek izmantots arī ģenitīva locījums, piemēram, nelokāmajos skaitļa vārdos un nolieguma konstrukcijās. Tieši nolieguma konstrukcijām atbilst arī iepriekšminētā vārddarināšanas klišeju iezīme, jo, kā jau tika uzsvērts, to vietā ir iespējams izmantot literārās valodas normām atbilstošas un tikpat precīzas apstiprinājuma konstrukcijas, piemēram – „nav aizliegts”-„ir atļauts”.
Juridiskajai valodai izteikti nevēlamās tendences ir šabloniskums, kas pieļauj kļūdu atkārtošanu, neliterārie izteiksmes līdzekļi, liekvārdība un aizgūto elementu pārdaudzums. Tieši neliterārie izteiksmes līdzekļi un pārāk daudzie aizgūtie elementi ir galvenās juridiskās valodas pretrunas ar literāro valodu. Tomēr pilnībā šos elementus izslēgt no juridiskās valodas nav iespējams, jo tas manāmi apgrūtinātu šīs valodas funkcionalitāti un efektivitāti.
…
