Augusta naktīs, guļot sulīgajā zālienā un raugoties krāšņajā debesu audeklā, es gaidu parādāmies krītošu zvaigzni. Zibsni. Mazu brīnumu, ko ierakstīt atmiņu dzīlēs. Šķietami niecīgu, bet strauju sirds salēcienu, kas līdz smadzenēm aizsūtīs netveramo sajūtu. Jo mums patīk atstāt nospiedumus. Tieši tādēļ mēs šos impulsus pierakstām – vismaz mirklīgi. Vēlāk tie tiek aizmirsti, varbūt arī ne, bet atmiņas, lai cik patiesas, nekad neaizstās to milisekundi vai minūti brīnuma. …
