-
Cilvēku problēmas analīze eksistenciālismā
Patiesības meklēšanas spēju Frankls saskata sirdsapziņā kā intuitīvā cilvēka spējā saskatīt situācijas jēgu. Sirdsapziņa ir iekšējā balss, kurai cilvēks seko, ja tiecas uz patiesu eksistenci. Cilvēkiem pastāv iespēja sekot vai nesekot savai sirdsapziņai. Sirdsapziņa ir tā lieta, kas cilvēkam ļauj izvēlēties darīt labu, vai ļaunu.
Eksistenciālā patiesība saistās ar dzīves jēgas meklējumiem. Nevis baudas, laimes vai apmierinājuma jūtas ir dzīves pamatā, bet tieši jēga. Jēga ir tas, kas virza esamīgas gaitu, piešķir situācijai un notikumiem formu un attaisnojumu.12 Daudzi cilvēki, kam uzdod jautājumu „kāda ir tavas dzīves jēga?” nevar atbildēt. Viņi par savas dzīves prioritātātēm ir izvirzījuši mantas, baudu, varu un citas lietas un par dzīves jēgu ir aizmirsuši vai pat nav domājuši. Dzīves jēgas trūkums liedz cilvēkiem pilnvērtīgu eksistenci. Cīņa par jēgu- eksistenciāla uzvara pār ļaunumu ( cīņa par brīvību). Ļaunumu var apturēt, ja to padara par bezjēdzīgu.
Saprašana saista cilvēku ar pasauli, veidojot simbolisko realitāti. Galvenā pazīme, kas raksturo saprašanu, ir saistība ar nozīmju un jēgu sfēru, simbolisko realitāti un kultūru. Bez saprašanas nepastāv jēga, bez jēgas nav saprašanas! Plašā nozīmē tā ir visa cilvēciskā pasaule, kurā mēs dzīvojam.
Tātad viss, kas ir saaistīts ar eksistenciālismu ir savā starpā saaistīts. Un ja kādu posmu izlaiž vai aizmirst tad arī sākās cilvēku problēmas. Respektīvi viņi paši tās rada!
…
Eksistenciālisms radās pirms Pirmā Pasaules kara, tas ir viens no filozofiskajiem virzieniem, kas iezīmē universālu Rietumu kultūras paradigmu maiņu, kura norisinās kā pāreja no klasiskā racionālisma ar tam raksturīgo monoloģisko domāšanas formu uz postklasisko filozofiju un dialoģiskām domāšanas formām. ,,Ar eksistenciālismu mēs saprotam tādu mācību, kas dara iespējamu cilvēka dzīvi un kura turklāt apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura rīcība kā priekšnosacījumu prasa kaut kādu vidi un cilvēcisko subjektivitāti,” 1 Primārais nav būtība, kas viennozīmīgi determinētu cilvēku, bet gan eksistence. Klasiskās kultūras pasaule ir sairusi, tā zaudējusi savu universālo transcendentālo jēgu (to vislabāk izteic Nīčes vārdi „Dievs ir miris”), tā kļuvusi par bezjēgas, vēl vairāk- par absurda pasauli.2 Vienīgi eksistence var radīt jēgu, var konstitutēt būtību. Cilvēku nav iespējams definēt, jo sākotnēji viņš vēl nekas nav. Par cilvēku viņš kļūst tikai vēlāk, turklāt par tādu cilvēku, par kādu viņš sevi padara. Viņš ir tāds, kāds viņš vēlas būt, tāds, kādu viņš sevi veido.3