Tomēr zinātniskās domāšanas “sprādziens” nespēja pakļauties baznīcas uzliktajiem ierobežojumiem. Zinātnes uzplaukums mainīja cilvēka uzskatus;
cilvēks sāka apzināties, ka viņš ir spējīgs ietekmēt procesus uz šīs pasaules (pretēji vienam no mītiskajiem/reliģiskajiem uzskatiem, ka cilvēks ir niecība, zemes pīslis, puteklis), cilvēks sevi uzskata par visu lietu centru (antropomorfisms) (pretēji teocentriskajam uzskatam reliģijā, kad visa
centrs ir Dievs), cilvēks sāk pastiprināti izzināt dabu (pretēji reliģisko uzskatu izzināšanai), cilvēks sāk meklēt, pētīt, uzdrošināties, atklāt (pretēji iepriekš valdošajam baznīcas kontrolējošajam,
ierobežojošajam režīmam).
Tāpat kā gaiss, zeme, ūdens un uguns ir pilnīgi atšķirīgas lietas, tās tomēr pastāv cita citai līdzās, tās mijiedarbojas, tās “sadzīvo”, tās papildina viena otru, un, galu galā, - tās nav izslēdzošas un, jāatzīst, katra no tām ir vajadzīga. Tieši tāpat, manuprāt, mūsdienās līdzās pastāv gan mitoloģija, gan reliģija, gan zinātne, - katra ar savu pārliecību, bet tomēr ne pilnīgi atdalīta cita no citas. Un mēs nevaram kādu no tām izdzēst; mēs varam piekrist vai nepiekrist, pieņemt vai nepieņemt. Un, kā
teicis Luijs Pastērs, franču mikrobiologs un ķīmiķis, – “Nelaimīgi ir tie cilvēki, kuriem viss ir skaidrs.” Tāpēc cilvēce var dēvēt sevi par laimīgu, jo tik daudz vēl neskaidrā un atklājamā...…
