Humānistiem pasaule centrā ir cilvēks. Cilvēks ir miesa un gars, miesu izprotot kā gara apģērbu. Tajā ir tieksme pēc slavas, popularitātes, vēsturiskas nemirstības. Tā ietver vēlmi atgriezties pie prmavitiem antīkajās kultūrās. Humānisti uzsver, ka cilvēks pēc dabas ir labs un kritizē viedokli par cilvēku kā grēkos un netikumos grimstošu būtni. Humānisti uzskata,ka nepieciešama cilvēka personības virspusīga attīstība visās tās garīgo un fizisko īpašību jomās un daudzveidībā. Ideālais cilvēks ir tas, kurā nav pretrunu starp miesu un garu. Ideālais humānistu cilvēks ir garā brīvs, vispusīgi izglītots un fiziski spēcīgs. Humānisma laikā pieauga lasītpratēju skaits. Būtiski bija, lai cilvēks spētu patstāvīgi un kritiski domāt. Sākās uzticība tam, ko redz cilvēka acs -dabaszinātnei.
Renesansē senatnes pētīšana ir gan kā pašmērķis, gan arī antīkais paraugs tiek izmantots kā palīglīdzeklis tālākai kultūras un dzīves virzībai, tas ir kā stimuls cilvēka attīstībai.
…
