Visbeidzot, neliekuļojot varu apgalvot, ka visvairāk man rūp sava dzīve. Dažreiz kļūst bail, zūd pārliecība pār saviem spēkiem. Baidos, ka arī savā dzīvē varu izdarīt ko tādu, kas manī apdzēstu ticību, prieku dzīvot. Bīstos zaudēt savus mērķus un spēku par tiem cīnīties. Baidos kļūdīties. Taisnība vien ir – lielākie pretinieki sev esam mēs paši. Vēlos šo dzīvi nodzīvot skaisti, tīri, lai nekas nebūtu jānožēlo. Vēlos būt labs cilvēks, nesāpināt apkārtējos, taupīt enerģiju un vienkārši izelpot pasaulīgo prieku ar pilnu krūti. Lidot augstāk par putniem un nirt dziļāk par zivīm, kaut savos sapņos. To es novēlu katram – nezaudēt cilvēcību un priecāties par sīkumiem, kas arī ir mūsu dzīve!…
