-
Sociālās garantijas personām ar invaliditāti
2011. - 2015. g.
SECINĀJUMI
1. Invaliditāte ir bioloģisks, juridisks un sociāls jēdziens.
2. Personu ar invaliditāti gan pasaulē, gan Latvijā aizsargā dažādi juridiski dokumenti.
3. Latvijas Republikā galvenais ir Invaliditātes likums, kura mērķis ir samazināt risku kļūt par invalīdu, kā arī samazināt sekas, kuras radījusi invaliditāte.
4. Personai ar invaliditāti nepieciešama medicīniskā rehabilitācija ( palīdzība atjaunot cilvēka veselību un funkcionālās spējas), sociālā rehabilitācija, kas vērsta uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu.
5. Latvijā nepilnīgi izstrādāta profesionālās rehabilitācijas sistēma, līdz ar to nav iespējams iesaistīties darba tirgū personām ar dažāda smaguma invaliditāti, īpaši aktuāli tas ir laukos.
6. Latvijā ir izstrādāta sociālo (materiālo) pabalstu sistēma, kurai būtu jāatvieglo personu ikdiena, tomēr pabalstu apmēri ir nepietiekami, par to arī liecina daudzie lūgumi ziedot.
7. Sociālas garantijas paredz personām ar invaliditāti arī vides pieejamību. Latvijā ir nepilnīgi nodrošināta pieejamība ēkām, informācijai, transportam. Reālie pielāgojumi cilvēkiem ar invaliditāti ir veikti formāli, neņemot vērā objektīvās vajadzības.
8. Cilvēkam jāpārvar ļoti daudz administratīvo šķēršļu, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību.
9. Latvijas Republikā ir izstrādāti virkne likumu un Ministru kabinetu noteikumu, kuri it kā nodrošina sociālās garantijas personām ar invaliditāti, tomēr, manuprāt, sabiedrībā valda izpratnes trūkums par personu ar invaliditāti vajadzībām un tiesībām.
…
Cilvēka dzīve ir garš ceļš, uz kura notiek dažādi notikumi, kuri var izraisīt gan pozitīvas emocijas, gan arī negatīvas sekas. Rezultātā cilvēks vienā mirklī no vesela, stipra var kļūt par nespēcīgu, no cita atkarīgu būtni- par invalīdu. Jēdziens „invalīds” ir aizgūts no latīņu valodas invalidus ‘nespēcīgs’. Cilvēks, kas pilnīgi vai daļēji zaudējis darba spējas. (10;398) Invalīds ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte. (LR likums „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”). Invaliditāte ir bioloģisks, juridisks un sociāls jēdziens. Tā ir saistīta ar noteiktiem sociāliem faktoriem- nepieciešamību neatgriezeniski pārtraukt pastāvīgo darbu, mainīt darba apstākļus, pāriet zemākas kvalifikācijas darbā vai darbā ar dažiem atvieglinājumiem. Likuma „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” 5.pantā invaliditāte tiek skaidrota, kā „ ilgstošu vai nepārejošu ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistītu fizisko vai psihisko spēju ierobežojumu, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņemt vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt”.
