Nav vairs sešpadsmitais gadu simtenis, uz ceļa vairs nav redzami zirgu pajūgi, kā arī nav vairs mālaino dubļu, kas šķīstu uz malām pie katra soļa un nav dzirnakmeņu kā divsimts gadu atpakaļ. Ir skursteņi, ir radio, televizors un populārais internets, bet viens joprojām ir tāpat kā jebkuras tūkstošgades sākumā – cilvēks meklē zināšanas. Vai skursteņi un internets palīdz tās atrast, vai dzirnakmeņi divsimts gadus atpakaļ palīdzēja tās atrast, vai kas var kavēt cilvēku meklēt, ja tas to vēlas? Cilvēks pats var izlemt, ko atstāt un ko pamest, lai atrastu meklēto.
Ir kaut kur gandrīz nakts, ir mazliet gaismas pie debesīm, ir redzami izkliedētie mākoņi, apvārsnis, kas ir beidzis rādīt savu krāšņumu. Cilvēks sēž pie datora un kaut ko meklē.
Ir kaut kur vēls rīts, spīd spilgta saule un cilvēks sēž pie datora un kaut ko meklē.
Ir kaut kur vakars, sāk tumst, cilvēki dodas mājās no saviem darbiem ar portfeļiem rokās, ar auto, vilcienā, daudziem no tiem somās ir portatīvie datori, tie steidz mājup, lai atpūstos un/vai lai pasēdētu pie datora.
Tik dažāds un tomēr vienāds ir šis cilvēks, viņam ir gan sirds, gan galva, viņiem visiem ir kaut kas, ko viņi meklē. …
