Abi autori savos darbos, runājot par demokrātiju, raugās uz to vairāk kā apstrīdamu objektu, meklē demokrātijas “vājās vietas”. D. Bēthems šajā kontekstā piemin Demokrātijas auditu.
S. Hantingtons, piemēram, pretstata demokrātiju citiem politiskajiem režīmiem – Ja citos politiskajos režīmos cilvēki nāk pie varas iedzimtības, bagātības, kooptācijas vai vardarbības ceļā, tad demokrātijas centrālā ideja ir par vienlīdzīgām vēlēšanām, kur valdība ir tautas ievēlēta. Šādā veidā tiek aktualizētas divas iezīmes – līdzdalība un sacensība. Taču šādi ievēlēta valdība var būt arī ļoti neefektīva, korumpēta, bezatbildīga un par konkrētu cilvēku vai politisko spēku pārvaldīta, tādā veidā nedarbojoties kopējā labuma vārdā.
Lielai daļai sabiedrības locekļu viedoklis par demokrātiju ir ļoti idealizēts – viņiem “ patiesa demokrātija” nozīmē brīvību, vienlīdzību, efektīvu pilsoņu varu pār politiku, godīgumu un atklātību politikā.…
