No tās dienas, kad klajā nāca pirmais - Jurjānu Andreja sastādītais tautas deju krājums, apritējuši jau astoņi gadu desmiti. Šajos gados radīts daudz deju priekšnesumu koncertiem un deju svētkiem. Deju skolotāji un horeogrāfi ir pūlējušies pasmelt no tautas dejas pūra noderīgas vērtības. Nenoliedzami, viņiem tas izdevies. Tomēr ir tā, ka pēc skatuves deju priekšnesumu noskatīšanās cilvēki nav mēģinājuši redzētās dejas dejot sadzīvē. Tautas deju pūrs nav pieaudzis.
Tautas deju var dejot katrs. Dejotājiem nav nepieciešamas īpašs talants, treniņš vai fiziskas dotības. Tautas deja neprasa baleta triko vai tautas tērpa stilizāciju. To var dejot gan tautas tērpā, gan vakarkleitā un uzvalkā, gan demokrātiskajā džinsu apģērbā. Tāpat tautas dejai nav nepieciešama parketa grīda, skatuve un īpašs apgaismojums kā diskotēkā. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā bieži vien dažādi folkloras sarīkojumi ar dejošanu notika spontāni Doma laukumā uz bruģa (piemēram, bērnu folkloras festivāla "Pulkā eimu..." sarīkojums 1990. gada 4. maijā). Citreiz jaunieši pa nakti dejoja pie Brīvības pieminekļa, kur zem kājām ir asfalts. Labi dejošana veicās arī Brīvdabas muzeja zālienā un Ventspils jūrmalas smiltīs. …
