Ir jāsecina arī tas, ka tiesību institūta „substitūcija” pirmsākumi ir meklējami jau romiešu tiesībās, kur par tiešo mantinieku sauc „institutus”, savukārt, viņa aizstājēju (atvietotāju) sauc par „substitutus”.
„…Romiešu tiesībās tāpat bija pazīstami trīs substitūcijas veidi:
1)parastā substitūcija (atvietotāja mantinieka iecēlums gadījumam, ja īstais mantinieks nevarētu vai negribētu mantojumu pieņemt),
2)pupilārsubstitūcija (mazgadīgajam, kas atradās tēva varā, tēvs, ieceļot viņu par savu mantinieku, iecēla arī aizstājēju tam gadījumam, kad bērns gan pārdzīvotu savu tēvu, bet mirtu nesasniedzot pieaugušā vecumu (14 gadi),…
