Ievads. Ūdeņradi 1766. gadā atklāja H. Kavendišs (1731 - 1810). Tomēr jau 1671. gadā, ilgi pirms Kavendiša atklājuma, angļu dabaspētnieks R. Boils (1627 - 1691) ir aprakstījis vieglu, degošu tvaiku rašanos, ja uz atšķaidītu sērskābi iedarbojas ar pulverveida dzelzi. Iespējams, ka tieši viņš ir pirmais zinātnieks, kurš ir ieguvis ūdeņradi. Taču tikai Kavendišs šo “degošo gaisu” izdalīja iespējami tīrākā veidā, izpētīja un aprakstīja tā īpašības. Elementa nosaukumu 1783. gadā ieteica franču ķīmiķis A. L. Lavuazjē (1743 - 1794) nosaucot to par Hydrogen, t. i. “ūdeni veidojošo”.
Izplatība dabā. Ūdeņradis ir visizplatītākais ķīmiskais elements Visumā, kā arī viens no visizplatītākajiem ķīmiskajiem elementiem Zemes garozā. Aprēķini rāda, ka katrs sestais atoms Zemes garozā (ieskaitot atmosfēru un hidrosfēru) pieder ūdeņradim, bet tā klarks ir ~1,02 %.
Zemes garozā ūdeņradis atrodas gan cietā fāzē dažādu minerālu sastāvā, gan šķidrā fāzē ūdens sastāvā Pasaules okeānā, gan arī gāzveida fāzē atmosfērā savienojumu (H2O, NH3 u.c.) un vienkāršas vielas formā. Savienojumu veidā tas ir arī visās dzīvības formās.
Brīvā veidā ūdeņradis atmosfērā ir sastopams tikai kā zīmes (510-5 tilpuma %). Tā relatīvā koncentrācija atmosfērā palielinās, palielinoties augstumam, un ~100 km augstumā ļoti plānā atmosfēras kārtiņa praktiski sastāv tikai no ūdeņraža.…
