Reizēm mēs spēlējamies ar vārdiem un darbībām, kas, manuprāt, ļoti spilgti atspoguļojas šajā lugā. Vilis un Alise mēdz pateikt, ko tādu, ko paši varbūt nemaz nedomā. Abu attiecības es raksturotu kā neveiksmīgu spēli, kas radusies abu starpā. Virspusēji abi ir iemīlējušies un idealizē viens otru, taču iekšēji viņus māc šaubas par to, ko īsti tad viņi jūt. Tas, manuprāt, ir acīmredzami, kad Vilis labāk stundām ilgi stāv aiz durvīm, nevis ielien pa logu. Savukārt, Alise atrodot atslēgu labāk uzpīpē, ļaujot vēl vairāk samirkt vīrietim, kurš stundām ilgi stāv aiz viņas durvīm. Kurš gan uzvarējis šo spēli un, kurš palicis zaudētājos noskaidrojam lugas nobeigumā. Vilis ir lietū izkusis un pārvērties par slapju drēbju čupiņu peļķē, taču Alise šajā spēlē ir guvusi virsroku un kavējas atmiņās.
Par to kādu spēli vai spēles spēlējam mēs paši , zinām tikai mēs. Atklāt vai izbeigt šīs spēles ir jautājums, ko jāuzdod katram sev pašam, tad nu par nelaimi vai tieši otrādi viss ir un būs tikai mūsu rokās…
…
