20. gs. pirmajā pusē kardināli mainījās tradicionālie priekšstati par mākslu. Lai noturētos uzmanības centrā, daudzi mākslinieki tiecās pēc oriģinalitātes, jo cilvēkus vairs nesajūsmināja lielo vecmeistaru darbi. Katru atkāpi no tradīcijas, kas interesēja kritiķus, mēdza apsveikt kā jaunu ”ismu”, kam piederēs nākotne. Šī nākotne gan parasti nebija visai ilgstoša, tomēr20. gadsimta mākslas vēstures raksturīga iezīme ir nerimtīgie eksperimenti, kuros iesaistījās daudzi sava laika izcilākie mākslinieki. Jaunie, modernie novirzieni pierādīja, ka cilvēka domas brīvības un uztveres attīstība ir bezgalīga, ja to neierobežo ideoloģiskie un konservatīvie tradicionālisma rāmji.
Tā bija likumsakarīga reakcija uz unifikācijas briesmām, kas apdraudēja mākslu 19. gs. un visspilgtāk izpaudās akadēmiskā. Akadēmisko mākslu varēja radīt labs profesionālais, bet tajā nepietiekami izpaudās viņa personība.…
