Šie pūliņi vainagojās ar panākumiem, un, iespējams, naivi teikts, bet manuprāt, tā bija mūsu tautiešu lielā ticība un gribasspēks, kas to paveica. Piecdesmit gadu mēs dzīvojām totalitāras varas ēnā, tā bija tik varena un stipra, ka maz bija tādu, kas uzdrošinājās pretoties militārajam spēkam, pastāvošajai sistēmai. Iekārta balstījās uz spēku, varu un ieroču draudiem, cilvēku bailēm, izdzīvošanas vēlmi, galvenokārt, uz meliem. Sevišķi rūpīgi tika uzmanīts, lai domas par brīvību neiesēstos nevienā prātā un nevarētu plesties plašumā tautā. Barikādes lika tautai noticēt saviem spēkiem, tas bija lūzuma punkts. Cilvēku vēlme pēc taisnīguma un patiesības bija spēcīgāka par ieročiem. Tā laika varenie nesaprata, ka tauta mūžīgi nevar pārtikt no meliem, tie nav auglīgi. Barikādes ar ugunskuriem, siltu tēju, pīrāgiem, dziesmām un dejām bija visu tautu atmošanās. …
