Šī romāna galvenā varone mani esot ļoti iespaidojusi tieši viņas kolorītā rakstura dēļ. Elza – tāds bija viņas vārds, piedzima nabadzīgā ģimenē, kurā, izņemot Elzu, bijuši vēl 2 bērni. Ģimene slīka nabadzībā, vecākiem nebija iespējas nodrošināt Elzai pārticīgus dzīves apstākļus, tas manuprāt bija viens no galvenajiem aspektiem viņas rakstura veidošanā.
Jau no pašas bērnības viņas galvā bija iesakņojusies doma, ka cilvēks ir krietns un ievērojams tikai tad, kad viņam ir bagātas un krāšņas drēbes, mašīna, labi iekārtots dzīvoklis u.c. vārdu sakot, viņas dzīves galvenās vērtības bija tikai materiālas, garīgas vērtības gandrīz netika respektētas. Elza vēlējās mainīt sava dzīvi, kļūt par ievērojamu, bagātu dāmu, kura ģērbās tikai labākajos apģērbos. Tas arī veicināja skaudības kā vienas no viņas raksturam spilgti piemītošām īpašībām. Elzai skauda, ka viņas turīgākās klasesbiedrenes spēja atļauties sev apģērbu un apavu dažādību, pretstatā tam, ka viņai bija jāvalkā milzīgas, cietas kurpes un mātes šūto kleitu no rupja auduma.
Vecākos skolas gados viņas mērķi nebija mainījušies – viņa vēl joprojām tiecās pēc bagātības. Vēl jo vairāk viņas izjūtas paspilgtina apkārtējo meiteņu nicinoša attieksme, pret viņu. Piemēram, kad viena no turīgām meitenēm klasē bija atnesusi konfektes, sadalīja to katram, taču Elzai bija iesniegts tukšs konfekšu papīrīts, tādejādi meitenes uzsvēra to, ka Elza nekad nenesa uz skolu saldumus un necienāja klasesbiedrus. Loģiski secināt, ka, pēc šāda veida notikumiem, par Elzas sapni kļuva tāda dzīve, kad viņa varēs skatīties uz savām biedrenēm no „augšas.”
…
