5. – 4.gs.p.m.ē. literatūrā priekšplānā izvirzās dramaturģija – traģēdija un komēdija. Traģēdijas uzskata par grieķu literatūras augstāko sasniegumu. Eiripīds (Euripidés; ap 480 p.m.ē. – 406 p.m.ē.) – sengrieķu dramaturgs, trešais ievērojamākais traģiķis pēc Eshila un Sofokla.
Viena no pazīstamākajām un raksturīgākajām Eiripīda traģēdijām ir “Mēdeja” (Mēdeia). Traģēdija sarakstīta 431.g.p.m.ē. Izmantodams mitoloģisko sižetu, Eiripīds izveido īstu ģimenes drāmu. Drāma – grieķiski – darbība. Traģēdijas galveno saturu veido jūtu konflikts – mātes mīlestība un atriebes kāre.
Darbība ir dramatiskā darba pamatā. Tā risinās uz konflikta pamata. Raksturi, tiecoties realizēt savus nodomus, virza darbību. Darbā vērojama nesaderība: smalki, skumji dialogi, bet to pamatā – liela traģēdija.
Konflikts ir dramatisma izpausme mākslas darbā.
Ja runā par darba arhitektoniku, tad Eiripīda traģēdijas pastāvīgā darbības norise un vieta ir Mēdejas mājas priekša Korintā. Skatos norisinās sarunas personu maiņa, piemēram: audzinātāja dodas ar bērniem projām, uznāk korintiešu sievu koris, no mājas iznāk Mēdeja.
Traģēdijas “Mēdeja”redzamākās personas ir Mēdeja un Jāsons. Grieķu episkās tradīcijas pamats ir episkais varonis – vīrietis. Eiripīds ir veicis varoņa transformāciju, kur sieviete faktiski kļūst par episko varoni.…
