Pareiza audzināšanas shēma ir tāda, kur bērns ir centrā un pilnā mērā tiek ievērotas abas – gan objektīvā, gan subjektīvā – audzināšanas puses. Tie divi aspekti atrodas līdzsvarā. Līdz ar to pedagogs skaitās ar audzēkņa īpatnībām un vienlaicīgi ir pietiekami stingrs, lai virzītu skolēna mācības un audzināšanu vajadzīgajā virzienā.
Mīlestības un jūtu psiholoģija kā skolas audzināšanā, tā arī plašos nacionālos mērogos var pieņemt bīstamas formas. Kultūras tautu nevar izaudzināt lutinoša, idealizējoša, sentimentāli romantiska „mīlestības paidgoģija”, bet tikai objektīvu vispārīgu uzdevumu stingra skola.
Īsts paidagogs pieder pie sociālā cilvēku tipa, viņš mīl cilvēku, viņam galvenā lieta ir nevis audzēkņa pašreizējs labums, bet gan viņa nākotne. Paidagogam jābūt tādam, kas daudz spēj saprast, līdzjust, kam nekas cilvēcīgs nav svešs, vajadzīga dziļa cilvēka dvēseles izpratne. Īstu paidagogu raksturo tas, ka viņš labprāt studē visu, kas vien kaut kā grozās ap cilvēka iekšķīgo pasauli, kas to attēlo un rāda tās augšanas un veidošanās parādības (māksla, dzeja, autobiogrāfiski apcerējumi, atmiņas, vēstules; bērnu zīmējumi, domraksti, literāriski mēģinājumi). Audzināšanā nedrīkst pārāk stipri un vienpusīgi skaitīties tikai ar audzēkņa individuālām dāvanām un tieksmēm, par daudz paļauties uz bērniem iedzimto iekšķīgo produktivitāti, dvēseles patstāvīgo augšanu.…
