Viena no lauka pētījuma stiprajām pusēm ir visaptverošā iespēju daba, ko tā sniedz izpētes veicējam. Lauka pētījums ir īpaši piemērots, pētot tos tematus, pret kuriem attieksmes un uzvedības formas var tikt vislabāk izprastas to dabiskajā vidē. Džons Loflands izvirza vairākus fokusa punktus lauka izpētei: nozīme (lingvistiskas ierīces kā kultūra, normas, pasaules skatījums utt.), parastā kārtība (attiecas uz dažādiem uzvedības veidiem), epizodes (ietver dažādus notikumus kā šķiršanās, noziegums, slimība utt.), sadursmes (ietver divus vai vairākus cilvēkus, kas sastopas un mijiedarbojas tūlītēji vienas ar otru), lomas (lauka izpēte ir arī piemērota cilvēku ieņemto amatu un uzvedību, kas rodas tā iespaidā, analīzei: amati, ģimenes loma, etniskās grupas), attiecības (sociālā dzīves var tikt testēta uzvedības vienībās, kas ir piemērota dažām lomām vai lomu grupām: mātes-bērnu attiecības, draudzība utt.), grupas (izdarot kustību pāri jeb starp attiecībām, lauka pētniecība var arī tikt izmatota, lai pētītu mazas grupas, kā draudzības kliķes, sporta komandas, darba grupas utt. ), organizācijas (bez mazajām grupām, lauka pētnieki arī pēta formālas organizācijas, kā korporācijas vai skolas), norēķini (visbeidzot ir grūti pētīt lielas sabiedrības kā nācijas, bet lauka pētnieka bieži pēta arī mazāka mēroga sabiedrības kā ciemati, geto rajoni, kaimiņus utt.).…
