Tiesību filosofijas vēsture

Tiesību būtība.
Ar tiesību būtības izzināšanu nodarbojas:
vispārīgā tiesību teorija;
tiesību filozofija;
tiesību socioloģija u.c.
Galvenie faktori,kas rada tiesību nepieciešamību ir indivīds un sabiedrība,to savstarpējās attiecības un to noregulējums.
Cilvēkam piemīt:egoistiskās tieksmes-kad cilvēks domā tikai pats par sevi un altruistiskās tieksmes-,kad cilvēks domā arī par saviem līdzcilvēkiem.

Tiesību filozofijas pirmsākumi-senajā Grieķijā.
Grieķu filozofs ZENONS-stoicisma piekritējs-“tiesības ir visas pasaules prāts”.

Vairums juristu par tiesībām atzīst to morālo normu kopumu,ko atzīst visas tautas pārliecība,kuras ir nepieciešamas un piespiedu kārtā izpildāmas!!!
Tiesības ir sarežģīta un svarīga sabiedriskā parādība,ko jurisprudencē un filozofijā sauc par fenomenu.
Grūtības tiesību jēdziena izstrādāšanā sagādā arī tas,ka tiesību ir ļoti daudz un dažādas pēc satura.
Tiesību būtība konkrēto jēdzienu novieto zem vistuvākā augstākā pamatjēdziena.
Pēc L.Petražieka un I.Kanta teorijām izriet,ka lai noteiktu tiesību definīciju vispirms jāatrod ētikas kā ģints jēdziens,bet pēc tam jāatrod tā īpatnējā iezīme,kura dod iespēju atšķirt tiesības no morāles jēdziena,lai rastos divas jēdzienu sugas.

Grieķu filozofijā cilvēku likumi netiek šķirti no dabas spēkiem,abi pakļauti likumiem.
Grieķu filozofi apsprieda tiesību būtību kopā ar citām filozofiskām problēmām un neapskatīja jautājumu par cilvēku brīvību,vienlīdzību u.t.t.
Grieķu filozofijā pastāvēja divi virzieni:
naturālisms- kad visa pasaules iekārta tika identificēta ar sakarībām dabā,tur pastāvošajiem likumiem;
antromorfisms-kas tiesiskajām parādībām piešķir cilvēciskas īpašības.Antromorfisms izpaužas arī mācībā par juridisko personu,kas būtībā nav cilvēciska būtne,bet kura tai tiek pielīdzināta.…