Aleksandrs Čaks bija nozīmīgs dzejnieks latviešu kultūrā, viņš bija un joprojām ir populārs rakstnieks dažādu vecuma grupu vidū. Čaks mainīja arī tā laika cilvēkus. Šādu viedokli izsaka arī Valdis Rūmnieks sakot tā: „Katrs Čaka dzejolis īstenībā ir kodolsprādziens, kurš ietekmēs mūs vēl gadu simtiem”.
Jānis Rokpelnis teicis: „Tomēr padomāsim – kādu morālu ceļamaizi, teiksim, skolniekiem mēs varam izcept no Čaka dzejas zelta graudiem. Par to jau savulaik ļoti nobēdājies bija dažs ēteriski pārlaicīgs latvju dzejdaris, zūdīdamies par huligānismu latviešu dzejā, kura ieviesējs, zināms, bijis Čaks. Tātad no šiem dzejas zelta graudiem iznāk viena ētiski galīgi nebaudāma un ārā spļaujama pelavmaize. No šāda skatpunkta raugoties, vai tad Čaka dzejā ir kas mainījies? Nē. Ja nu vienīgi gan māksla, gan diemžēl arī dzīve ir galīgi nohuliganizējusies un kļuvusi vēl priekmeitīgāka. Tad kāpēc, kāpēc ne vien zaļi puikas un skuķi, bet ij sirmas galvas ar visnotaļ didaktiskiem sejas vaibstiem atplaukst dīvainā, brīnišķā, bērnišķā smaidā, šīs pagalam nepedagoģiskās vārsmas lasot un klausoties? …
