Griba sevī ir bezgalīga un neizzūdoša. Tā izceļas ar nenogurdināmu vēlmi iemiesoties pasaulē un iemiesojas divējādi – kā individuāla tieksme un kā ideja. Griba pastāv dabā un turpinās sugā, būdama vienaldzīga pret indivīdu.”1
Šopenhauera kritikas objekts ir Principium individuationis – egoistiska izpausme jeb barjera, kas atrodas starp indivīdu un citiem cilvēkiem.2 Viņš uzskata, ka visaugstākā cēlsirdības un mīlestības būtība ir principium individuationis pārvarēšana. Šāds indivīds tad ir spējīgs uzupurēties cita labā un cita ciešanas un sāpes atzīt par savām. Cilvēks, kas klusi un rāmi dzīvo savu dzīvi, neko neiekaro un gandrīz no visām dzīves ērtībām un vajadzībām atsakās, pēc Šopenhauera domām tiek pāri principium individuationis un kļūst brīvs.
Šopenhauers gribu salīdzina ar dažādām dabas parādībām: smaguma spēku, gravitāciju, magnētismu u.tml., kas brīvprātīgi nevar apstāties. Tāpat arī ar gribu cilvēkā, kas apzinās pati sevi un ir akla un iracionāla, turklāt tā rada ciešanas. „Nekam nav mērķa, nekur nav galīga apmierinājuma, nekur nav miera, nav atpūtas.”3
…
