Kokam, kā celtniecības materiālam, ir daudz pozitīvu īpašību – relatīvi augsta stiprība, mazas tilpummasas gadījumā, zema siltumvadītspēja, augsta salizturība, augsta rezistence pret daudziem ķīmiskiem reaģentiem, viegla apstrāde, viegli elementu sastiprināšanas paņēmieni un, nenoliedzami estētisks izskats, pat bez papildus apdares, kā arī tas, ka koks ir ekoloģisks materiāls. Līdzās šīm priekšrocībām jārēķinās arī ar trūkumiem – kokam var notikt deformācijas mainīgos temperatūras vai mitruma apstākļos, tas ir pakļauts bionoārdīšanās procesiem, fotodestrukcijas iedarbībai, pateicoties koksnes organiskajam sastāvam, tai raksturīga paaugstināta degšanas spēja.
Līdz ar celtniecības nozaru attīstību arī koksnei un tās materiāliem tiek izvirzītas jaunas prasības. Šiem materiāliem jābūt izskatīgiem un jāatbilst sanitāri higiēniskām prasībām. Tiem jābūt arī ilgizturīgiem un tehnoloģiski viegli izgatavojamiem. Pēc iespējas jāsamazina celtniecībā lietojamo kokmateriālu degamība. To panāk lietojot antipirēnus – vielas, kas kavē degšanu[1]. Senos laikos koks bija viens no galvenajiem celtniecības materiāliem. Mūsdienās to ļoti plaši aizstājuši ķieģeļi, betons, metāli, plastmasas u.c., tomēr savu nozīmi un vērtību koks nav zaudējis. Ja pavērojam ēkas, tad redzam, ka logi, durvis, grīdas, kā arī mēbeles ir gatavotas no koksnes vai tās materiāliem. Viss būtu labi, ja tie nebūtu pakļauti trupēšanai un degšanai. Šajā darbā tiks izskatīti jautājumi par koksnes un tās materiālu degšanu un veidiem, kā to samazināt un novērst, kā arī jautājums, kā noteikt degamību.…
