Demokrātiskā decentralizācija nozīmē kontroles nodošanu zemākām tieši ievēlētām valdībām, kas savukārt nodrošina iedzīvotājiem lielākas iespējas ietekmēt centrālo politiku un īstenot demokrātisko kontroli. Lokālas demokrātijas pieprasa lēmumu pieņemšanas autonomiju. Williams Rikers definē federālismu kā politisku organizāciju, kur valdības uzdevumi un pienākumi ir sadalīti starp reģionālajām valdībām, savukārt centrālās valdības pienākums ir dot galīgo politisko jautājumu pieņemšanas slēdzienu. Federālā demokrātijā ne tikai pilsoņi, bet arī subnacionālā valdība nosaka robežas starp centrālo un reģionālo jeb lokālo varu. Pārsvarā šī varas funkciju sadale ir noteikta konstitūcijās. Jāpiemin, ka federālisms ir raksturīgs valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu, proti, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā, Meksikā. Federālismam ir svarīga loma demokrātijas nostiprināšanā, respektīvi, institūciju decentralizācijā un reģionālo jeb lokālo valdību autonomijas nosargāšanā. Ir iespējams konstatēt arī citas pozitīvās īpašības šādai valsts struktūrai, un tā ir sekojošā: tiek veicinātas etnisko minoritāšu grupu iespējas pārstāvēt sevi. Demokrātija negarantē nacionālo minoritāšu pārstāvniecību valdībā, tāpēc, piemēram, unitārās valstīs etniskās minoritāšu grupas var justies atstumtas, neaizsargātas un ārpus varas. Savukārt federālisms spēj kopā saturēt multinacionālu valsti Federālisms spēj saskaņot demokrātijas jēdzienu ar nacionālisma jēdzienu multi-etniskā valstī, dodot minoritāšu kopienām iespējas lietot savu valodu un aizsargāt savu kultūru. …
