Grāmatā bija stāstīts par kāda latviešu vīra, Kaspara Velnakaula, dzīvi otrā pasaules kara laikā. Kaspars bērnību pavadīja Auruciemā un, būdams vīra gados, aizbrauca zvejā ar lielajiem kuģiem. Pēc zvejošanas uz lielajiem kuģiem, Kaspars pārvācās dzīvot uz Vējaragu, kur kara laikā vācieši bija nostiprinājuši frontes līniju.
Kasparam tur bija sava māja un bērni, bet sieva viņam bija mirusi. Kā jau kara gados visi bija ļoti trūcīgi un viņiem nebija īsti ko ēst – bērnus Kaspars baroja ar govs pienu (Kasparam piederēja viena govs), bet pats viņš ēda pērnajā gadā saķertās un izkaltētās zivis.
Kādu dienu pie Kaspara atnāca vācu karavīrs un pateica, ka pēc pāris dienām viņi atņemšot visus lopus. Kaspars, zinādams ka govs piens viņa bērniem ir vienīgais iztikas avots, nolēma bēgt. Naktī viņš paņēma abus savus bērnus un govi, iekāpa laivā un brauca atpakaļ uz savu dzimto pusi – Auruciemu, kur kara laikā bija nostiprinājušies krievi.
…
