Mēs katrs nākam no savas bērnības. Vienam tā ir bijusi saules, prieka un mīlestības pilna, citam pat negribas atcerēties visas tās nelaimes, kuras nācies piedzīvot. Viens ir audzis vecāku, vecvecāku, brāļu un māsu aprūpēts, bet cits – bijis spiests pats domāt par savu izdzīvošanu, arī sevis aizstāvēšanu. Arī pieauguši mēs katrs esam savādāki. Un tas ir dažādu apstākļu dēļ. Bet es domāju, ka ļoti liela nozīme bērna attīstībā ir viņa bērnības pieredzei.
Viesturs Reņģe ir teicis, ka, ja mēs mēģinām atcerēties sevi agrā bērnībā, tad saprotam, ka tas, kas ir noticis, ir noticis tieši ar mums. Cilvēkam, atceroties kādu notikumu bērnībā, var saskriet asaras acīs, vai arī, atceroties kādu gadījumu, viņš var smaidīt, jo tas ir bijis viņš, ar ko ir noticis kaut kas bēdīgs vai priecīgs. Tas nozīmē, ka cilvēks apzinās sevi un tā ir cilvēka ES nepārtrauktība, kas saglabājas visu mūžu.[4.,8.]
Raksturīgi ir tas, kāpēc ir cilvēki, kuri neko neatceras no savas bērnības. Te es pilnīgi piekrītu V.Reņģem, ka tādā veidā viņi ir izveidojuši nepazinātu aizsardzību no traumatiskiem pārdzīvojumiem bērnībā. Šie notikumi tiek izstumti no apziņas, cilvēks neko neatceras, ir jānotiek kaut kam īpašam, lai šie notikumi izlauztos no zemapziņas un nokļūtu apziņā.[4.,9.] Savukārt E.Eriksons ir uzsvēris, ka nevienam no cilvēkiem bērnība nav bijusi tik skaista un bezrūpīga, lai mūsos būtu tikai drošības izjūta un uzticēšanās. Katrā no cilvēkiem ir sava daļa baiļu un nedrošības jau kopš bērnības. Svarīgi it tas, kuras no izjūtām ir noteicošās.[4., 83.]
…
