Vēsturē 17. gadsimts iegājis kā pārmaiņu laiks. Rietumeiropā visskaidrākā formā norit sākotnējais uzkrāšanās process, kas saistīts ar zemnieku ekspropriāciju un lielo privātkapitālu rašanos. Tad izbeidzās arī nāciju veidošanās un lielo nacionālo valstu rašanos uz absolūto monarhiju bāzes. Ar šo gadsimtu sākas buržuāzisko revolūciju ēra, tajā norisinās zemnieku un proletariāta antifeodālās kustības. Atsevišķās valstīs konstatējama katolicisma aktivizēšanās.
Pie tam katrā valstī šim laikmetam raksturīgajām tendencēm ir savdabīgs raksturs. Dažās valstīs plaukst ekonomika (Anglija, Holande, Francija), citas pārdzīvo ekonomisku krīzi (Itālija, Spānija, Vācija). Ir centralizētas un ir sadrumstalotas valstis un arī tādas, kur buržuāzija kļuvusi par politiskās dzīves vadītāju, kā arī valstis, kur tai nav gandrīz nekādas teikšanas. Dažās valstīs nostiprinājies katolicisms (Austrija, Dienvidvācija, Francija, Polija), bet citās tam bija jāatkāpjas opozīcijas priekšā (Holande, Šveice, Dānija u. c.).
Un tomēr pastāv zināmas iezīmes, kas ir kopīgas visam laikmetam. Ne velti šo laikmetu mēdz apzīmēt vienā vārdā par baroka laikmetu. …
