-
Skrējiena fāzu anatomiskais raksturojums
Pārāk liela ķermeņa augšdaļas noliekšana uz priekšu sekmē atspērienu, bet apgrūtina kājas vēzienu uz priekšu – augšu. Ķermeņa augšdaļas vertikāls stāvoklis vai tās atliekšana atpakaļ gan veicina kājas vēziena kristību, taču pavājina atspērienu. Roku kustībām, kuras saskaņotas ar atbilstošām gurnu un ķermeņa augšdaļas kustībām, atkarībā no skrējiena ātruma jānodrošina optimāli apstākļi ķermeņa līdzsvara saglabāšanā, pārmaiņus atsperoties ar kājām. Vairāk vai mazāk sekmīgi izpildīts, šis nosacījums gala rezultātā attiecīgi ietekmē ne tikai kopīgo skrējiena tehnisko izpildījumu, bet arī ātrumu.
Salīdzinot dažādas kvalifikācijas garo distanču skrējēju KMC trajektoriju datus, ir konstatēts, ka augstākas kvalifikācijas skrējējiem KMC pacēlums ir par 4 cm zemāks nekā sliktāk trenētiem. Aprēķināts ,ja divi šādi atšķirīgas trenētības skrējēji veiktu 5000m distanci, tad sliktāk trenētam skrējējam, lai pārvarētu smaguma spēku ietekmi, būtu jāizpilda divas reizes lielāks darbs. Dati liecina, ka palielinoties skrējiena ātrumam, ķermeņa KMC vertikālās svārstības samazinās. Līdzīga samazināšanās atzīmēta gados vecākiem skrējējiem, salīdzinot ar jaunākiem, izmantojot skriešanu fiziskās aktivitātes palielināšanai.
Daudz skriešanas speciālistu pieredze apliecina, ka, pieaugot trenētībai, skrējēja ķermeņa KMC vertikālās svārstības samazinās, izzūd soļu lēcienveida raksturs. Skrējiens kļūst plūstošs, ritmisks, dinamisks, kas liecina par labāku skrējiena tehnisko izpildījumu.
…
Skrējiens ir cikliska lokomotora kustība, kas notiek ar atgrūdienu no atbalsta virsmas. Skriešanas kustību galvenā sastāvdaļa – solis, soļa garums, soļa biežums. Atsperoties ar vienu kāju no skrejceļa, vēziena kāja, nonāk zemskarē uz zemes. Pēc zemskares vēziena kāja sāk atspērienu – atgrūšanos no zemes jeb darbības ciklu. Skriešanā mainās balsta un bezbalsta periodi. Skrējienam raksturīgs periodisks ķermeņa bezatbalsta stāvoklis. Kustības ciklu skrējienā sastāda dubultsolis, kurā izšķir divus vienatbalsta un divus lidojuma periodus. Pēc enerģiska mugurējās kājas atgrūdiena ķermenis atdalās no zemes un pāriet lidojuma fāzē. Tālāk notiek zemskare ar priekšējo kāju, bet pēc tās sākas otras kājas vienkārtējais solis. Lidojums secīgi nomaina atbalsta periodu, tāpēc skrējiens ir ritmiska kustība. Dubultsoli skrējienā sastāda labās un kreisās kājas vienkārtējie soļi, kas savukārt iedalās priekšējā un aizmugurējā vienkāršā solī. Atbalsta periodā kāja secīgi izpilda amartizators, atbalsta un atgrūdiena funkcijas. Lidojuma fāzē novēro arī ķermeņa KSC paaugstināšanās un pazemināšanās līkni. Katrai fāzei ir nosacīts sākums un beigas. Kopējā smaguma spēka ietekme ir visu pārvietošanos laiku. Tā virzās pa viļņveidīgu trajektoriju ar 10 – 12 cm amplitūdu. Visaugstākā tā ir lidojuma fāzē. Viļņveida svārstības, salīdzinot ar iešanu, samazina inerces spēks. Smaguma līnija iziet balsta laukuma priekšā, krišanu uz priekšu atvirza ātra vēziena kājas iznešanu uz priekšu. Balsta virsmas reakcija ir tikai balstā, bet var būt divas reizes lielāka par ķermeņa masu. Liela nozīme ir atbalsta virsmas raksturam. Vides pretestība ir lielāka garās distancēs, kad ķermeņa nolieces pret atbalsta virsmu ir 75 - 800, - vidējās distancēs – 70 - 750. Visas kustības notiek zināmā secībā: Atspēriena – atbalsta periods: kājas nolikšanas periods; bremzēšanas fāze; vertikāls moments; atspēriena fāze;
