-„Ak, mīļo tētiņ, tas tik tā gadījās. – Bet neteic brāļiem! Tie bārs un atkal bārs,” tā Jāzeps lūdzas savam tēvam lugas sākumā, precīzāk – lugas pirmajā cēlienā, lai tas nestāsta par izplēsto caurumu svārkos. „Es brāļus mīlu visus. Bet viņi mani bar un nicin’ vien.” Viņiem „tik pilni vaibsti ir ar niknumu kā vasar’ jēla vāts ar ļaunām mušām.” „Tie mani nemīl, tētiņ, mīļo tētiņ!”
- Saruna starp Jēkabu un Jāzepu „Kam atdalies no brāļiem?”
„Negrib manis.”
Problēma. -Jāzeps: „Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt
Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs.
Man tīras rokas būs un baltas drēbes,
Es cietu māju celšu, sēšu kviešus,
Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,
Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri,
Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš,
Es brāļus barošu ar savu maizi.” -> Lidojošs, ir jūtama vēlme būt pārākam par citiem.…
