Apmēram divu gadu laikā top „Latvieši”. Taču Baltijā šo darbu nav iespējams izdot, tādēļ dodas uz Vāciju. Autors apzinās, ka riskē ar visu, kas viņam pieder, taču viņš cīnās cēla un augsta mērķa vārdā, par ko mums, latviešiem, būtu jābūt pateicīgiem. Merķelim ir kauns par saviem tautas brāļiem un viņš sāpīgi pārdzīvo latviešu zemnieku traģisko likteni. Un 1796.gadā Leipcigā iznāk grāmata „Latvieši”.
Garlībs Merķelis mirst 81 gada vecumā un apglabā viņu Rīgā Katlakalna kapsētā. 1869.gadā Rīgas Latviešu biedrība uzceļ pieminekli ar uzrakstu: „Par piemiņu no pateicīgajiem latviešiem”. Un mums vajadzētu būt pateicīgiem un piešķirt Garlībam lielāku lomu, jo viņš tiešām mīlēja un cienīja latviešus, kā arī viņš bija patiess demokrāts, patriots un internacionālists. Un pats svarīgākais ir tas, citējot Vili Plūdoni, ka „Merķelis atrada latviešus un parādīja tos pasaulei.”
…
