Ap 1914. gadu De Kiriko darbos vērojamas izmaiņas – joprojām tiek gleznotas ainavas, tomēr ar jaunām tendencēm – vide kļūst „pieblīvētāka”, pilnāka, figūras nu jau izvietotas pašā priekšplānā, iemīļots kļūst augļu un citu pārtikas produktu izmantojums (banāni, ziedkāposti u.c.), no pilsētas laukuma un arhitektoniskām konstrukcijām kā centrālo fokusu pāriet uz statujām ( torss, portreti) un manekeniem cilvēka surogāta veidolā. Līdz tam bieži izmantotos laukumus nomaina, lielākoties, sārta torņa (bākas?) atveids.
Būtiskākās izmaiņas De Kiriko daiļrade metafiziskajā posmā piedzīvo Pirmā pasaules kara laikā (ap 1916. gadu), kad mainās darbu fokuss – no plašām, atvērtām Vidusjūras pilsētas ainavām uz klaustrofobisku interjeru. …
