Tas notika zemē, kura atradās tālu, tālu aiz polārā loka. Ciematā tuvumā bija augsts kalns un liels mežš. Ciematā valdīja tikai divi gadalaiki – ziema un vasara. Ziemas šeit bija neizsakāmi garas, bet vasaras ļoti īsas. Ziemās retie cilvēki izskatījās kā sīkas sniegpārsliņas lielajos sniega plašumos, toties vasaras bija raibas kā dzeņa vēders. Vasarās viss sniegs nokusa, izveidojās bagātīgas upas ar zivīm, no tuvējā kalna veldzēties ar ūdeni nāca sniega leopardi, polārlāči un vilki. Tomēr vasara ātri pagāja, un klāt atkal bija bargā un aukstā māte – ziema.
Kādā ciematiņa mājoklītī dzīvoja vecmāmiņa, vectēvs un mazveitiņa, kura bija tikai septiņus gadiņus veca. Mammu un tēti meitenītei bija atņēmis nežēlīgais dabas spēks – sniega vētra. Vienīgā lieta, kas saglabājusies no tēva ir viņa dāvātais amulets meitenītes dzimšanas dienā. Tēta un mātes bojāeja meitenītei palikusi atmiņā īpaši spilgti.
Kad ārā bija milzu vētra, tēvs ar māti bija devušies apciemot kaimiņus. Ziemelis joņoja kā velna dzīts. …
