Latvieši, lai arī maza tauta, taču ļoti stipra. Mūsu paveiktais un ticība ir daudz varenāka par jebkuru zobenu. Atskatoties uz notikumiem un visa dzirdētā, kas atstājuši rētu katrā latvieša sirdī, secinām, ka mīlestība pret savu zemi ir kas tāds ko vārdi nespēj izteikt. Atmoda, cik skaists vārds. Atmošanās, acu atvēršana un atklāsme, ka šī diena būs labāka. Tā arī latvieši atvēra savas acis, ar cerību gaišākai nākotnei, nebaidīdamies nekā. Domājam, ka mūsdienu jaunieši nespēj iedomāties, ko brīvas valsts vārdā bija gatavi riskēt viņu vecāki un vecvecāki. Cilvēki nejautāja par to, kas viņiem par to tiks, bet gan ar vistīrāko sirdsapziņu darīja visu, lai šos visus gadus ilgušais režīms, kas nospieda ikkatru, beidzot tiktu gāzts. Vienots mērķis un vēlme tapt brīviem bija viss, kas mums, latviešu tautai, tolaik bija. Caur cilvēku dzīvesstāstiem spējām kaut nedaudz iztēloties tā laika notikumus. Sniegtās intervijas un izpētītie materiāli lika pārliecināties, ka mēs varam lepoties ar savu tautu. Ne katrs spētu brīvības vārdā riskēt ar visu, sākot jau no aresta līdz par dzīvībai. Vārdos nav izsakāms lepnums par cilvēku vienotību un spēju turēties kopā vistumšākajā stundiņā. Pēc iegūtajiem iespaidiem joprojām nespējam atgūties, jo tā laika vienotums nav vārdos aprakstāms. Ar lepnumu un uz mūžu varam lepni sacīt - latvietes!…
