Bieži dzirdēts ir teiciens: „Katram sava patiesība!” vai arī „Kas vienam patiesība, otram – meli.”
Itin viegli mēs varam atbildēt, piemēram, uz jautājumiem: „Cik ir divu plus divi? Kur atrodas Eifeļa tornis? utt.” Atbildot uz tāda tipa jautājumiem, ir skaidrs, ka atbilde ir sniegta pareizi, bet kas notiek tad, kad nākas izskaidrot pavisam vienkāršu elementu nozīmi? Patiesības nav! „Ar daudzām lietām ir tā: kamēr par tām neprato, tās šķiet esam pazīstamas un izprotamas, bet kolīdz sāk par tām prātot, tās izrādās tītas neizprotamības tumsā.”1
Respektīvi, nereti lietas, kas ikdienā mums šķiet pašsaprotamas un visiem labi pazīstamas, kļūst neskaidras un neizdibināmas, tiklīdz mēģinām tās izskaidrot. „Tāpēc nav jābrīnās, ka viens otrs lielisks dzīves praktiķis, būdams tikai praktiķis, var būt tik pat nevarīgs dzīves izpratnē, cik nevarīgs var būt cilvēka anatomijā un fizioloģijā kāds cirkus akrobāts, kas rāda ķermenisko kustību brīnumus.”2 Šo teikumu var attiecināt arī uz patiesību.…
