Ar tēti runājāmies viņa vecā, visvisādām mantām pilnā mājā. Viņš jautāja: „Kad nomiršu, kur paliks mani aparāti, darbarīki, citi vecie dzelži?” Es atbildēju: „Tajā pašā vietā, kur kādreiz nokļūs visas manas grāmatas.”
„Dieviņ, liec, lai domāju labas domas, tādas, ko ļaudis nenogurst dzirdēt nekad- visu dienu lai guļu uz plakana saules pulksteņa, veros saulē un stāstu visiem cik spoža tā”
Komentārs: Šajā dzejolī, manuprāt, atspoguļojas konkrēti pats dzejnieks, pieņemot un ironiski pasmīnot par paša sarakstīto, tādējādi paužot skarbo patiesību. To, kas pašam šķietami liekas milzu darbs, piepūle, vērtība un dvēseliskums ne vienmēr tā šķitīs arī citiem, ar to ir jāsamierinās.
Otrajā citātā no dzejoļa Vērdiņš it kā sarunājas ar Dievu, tas liek domāt par to, ka brīžiem rakstnieks tiek iedzīts tādā kā strupceļā, ne vienmēr uzrakstītais ir tas, ko lasītājs vēlas par sevi dzirdēt, ne vienmēr tas ir glaimojoši.…
