Cilvēkam ir raksturīga un neatņemama tieksme pēc skaidrības, izpratnes, un vienmēr nezūdošs ir jautājums par sapratni – kā tas 20. gs atklājās tādos filozofiskos virzienos kā hermeneitika un analītiskā filozofija. Tam visā cilvēces attīstības laikā ir veltīts daudz laika un liels uzmanības daudzums. Tieši atrašanās šaubās un neziņā vispilnīgāk raksturo cilvēku. Tas ir priekšnoteikums nepieciešamībai meklēt un atrast. Pasaule, tāda. kāda tā ir, nav cilvēkam uzreiz apdzīvojama. Cilvēks tajā atrodas un to pieredz tādu, kāda tā viņam atklājas pieredzē, nekāds ārējs zināšanas vai pieredze nav līdzi dotas. Pasauli cilvēks spēj tvert vien caur jutekliskām maņām un ar prātu. Tieši esamības kailums, kas ir izmisīga nepieciešamība mainīt esošo stāvokli, liek cilvēkam „pielāgot” pasauli un pielāgoties pasaulei, pieredzēt un aptvert pieredzi ar prātu. Pieredzes tvērums var būt stingrāks vai vājāks, to nosaka cilvēka spēja aptvert jeb izprast. Precīzs tvērums ir skaidrs un pamatots, vājš tvērums ir neskaidrs, nepamatots un neprecīzs. Ik mirkli tvertā pieredze iegūst zināšanu veidolu un tvēruma skaidrums nosaka zināšanu kvalitāti.
Nekas nav tā virzījis cilvēku pretī skaidrībai, nekas nav tā veicinājis cilvēka ceļu ārā no prāta tumsības kā arvien jaunas zināšanas. To pieaugums nosaka nepieciešamību zināšanas strukturēt, bet struktūras ir mainīgas un pakļautas. Pieredzes tveršana un zināšanu veidošana ir atkarīga no cilvēka piemērotajiem paņēmieniem informācijas apstrādē.…
